Nevajag...

Nē – nē, tas nedrīkst izlikties tā,
Lūdzu, nevajag to...
Nost samocītos smaidiņus, smīnus – tie lieki,
Prom līdzjūtīgos vārdus,
Pārējo nost, tie nieki...
Vien lūdzu - apmāni mani:
Pamels un pasmejies gardi.
Tik neliec saprast gan,
Ka žēlums – ir tas,
Ko tev lūdzu,
Ka žēlums ir tas,
Ko vēlos, ko vajag, kas nepieciešams man.

Un atstāj vietu
Manas dvēseles daļai tai,
Kas citādi saucas...
Es vēl,
Pateicoties kādai kļūdai -
Stulbai, muļķīgai
Vai neprātīgai,
Par lepnumu saucu ko.
Atļauj man noticēt vēl,
Ka es...pats...
Varēšu...visu...
Vajag tikai gribēt, vēlēties...to.

Šis vējš...trauksmainais vējš!!!
Tas sitas logos,
Smilkst, gaudo un čukst,
Un māna... vilina...
Ar sāpēm
Atsaucas galvā...un krūtīs,
Kas pukst...
Ārstē?...nē-nē. Es viņu zinu.
Tas ir laiks!
Tas ir pret mums,
Pret mani,
Tevi,
Un viņu...

Nelūdz par mani...par vēlu jau...
Es noguris esmu līdz stingumam, līdz aukstumam miesā un kaulos.
Vienkārši dziedi...
Padziedi dziesmu manu, kuras vairs nav...
Tā mierīgāk būs...tā vieglāk...
Nē, nebaidies
Mīļā...
Es neesmu miris.
Es vienkārši...atpūšos....
Vienkārši...