Maigums.

Kad domājam par maigumu,
Tad prātam labpatīk to formā tērpt.
Kā mīļās mātes sastrādātās rokas,
Kā zaļu sūnu skautu noras taku.

Vērts izvērstākus vārdus teikt:

Kamīnā sprakšķot bērza malkai,
Maiga guns pa pagalēm lēkā.
Kūleņus metot, ripojot un smejot,
Lielā priekā dzirksteles met.

Siltumu sparīgi rausta aiz pleca,
Nule pamodies, žāvājās tas.
Staipās un plešas pa visu māju,
Kā kukurūzas tūtu, piepilda to.

Maigai gaismai pildot telpu,
Dūnu segai kājas skaujot,
Pēc pirts noguruma viegla,
Dzejā meitenei atelpa plaukst.

Dažādas variācijas un toņus,
Par maigumu ik dzejnieks pauž.
Bet ikviens ir manījis to dzīvi,
Kas aiz dzejas logiem mīt.

Ne vienam vien, tas zobgalību rais`
Redz, maigums vājo izpausme!
Bez šaubām, kur dūre augstu celta,
Tur cieņa tam, kā it nevienam.

Tāds uzskats plaši ļaužos mīt.
Kad savu mazvērtību slēpjot,
Ar taisnīgu un niknu skatu,
Tiek mazais pelts, bet lielais glaimots.

Bet maigums velti pulgots tiek.
Tā sabiedrotā, uzticības pilnā -
Pacietības vārdā saukta.
Viss cietākā no dimantiem.

Ar to var kalnus gāzt patiess,
Neizsmies tā, bet uzklausīs.
Un pamazām uz priekšu ejot,
Ļaus vājākam pa priekšu skriet.

Kā bruņas bruņinieku sargā,
Tā drosme maigumam ir patvērums.
Nekādai varai nebūs vara,
Salauzt to un nīcināt.