Vārdi.

Lūpas kā vārti vārdus vada,
Pretmetos vaļātus, spoži saiņotus,
Sulīgus kā arbūzus, vai sausus kā sausiņus.
Pulkiem tie no mutes nāk.

Paliem līdzīgos runu plūdos,
Vārdu gūzmā, cilvēks slīkst.
Par laiku, pienu, pirmo ziedu,
Par mūžīgo ziemu tā kā biedu.

Tāpat kā laivas steidz pa upi,
Tie slīd caur lūpām plūdeni.
Bezbēdīgi kā vieglas pūkas,
Savu mērķi straumē rod.

Piesnigušo ielu tīrot,
Cilvēks apātijā grimst.
Vārdus vēršot žiletēs,
Kritika kā smiltis birst.

Nav iespējams tās uzskaitīt,
Lērumu lērumos upmalā gulst.
Tikpat vienveidīga, lēta,
Nāk caur lūpām vārdu šalts.

Plūstot un pūstot kopējā straumē,
Bez savām domām, viedokļa,
Draudzīgs biedru pulciņs plosto,
Savā žultī laimīgi.

Simtais pants ir svēta lieta,
Katram dots to izmantot.
Jāatcerās tik vienu nieku,
Padomāt pirms kaut ko teikt.