Vēstule.

Pirms rakstības, ziņas mutvārdos gāja,
Tajās centās kompakti jēgu tvert.
Gan cilšu vēsturi, gan sadzīvi plašu,
Rūpīgi glabāja atmiņās.

Tagad, kad tēvi un vectēvi raksta,
Tas gadu simtiem noticis fakts.
Ir pieredze krāta un raksti kopti,
Lai priecētu nākamās paaudzes.

Ir pagājis laiks, kad baložu pleciem,
Atbildības nasta ņemta nost.
To vietā, rakstītās jaunākās ziņas,
Lidmašīna ik dienu ved.

Tas protams ir kas īpšs, ne datorteksts,
Ar pildspalvu rakstīts vēstījums.
Tik intīms un konkrēts, rūpīgi domāts,
Un galantos burtos iedrukāts.

Klusumā uz novākta galda, lapa - tai līdz -
Pildspalva zeltītā ietvarā, gulst.
Roka burtu un garu sienot,
Veikli ieauž rakstnieka dvēseli.

Mīla, kā ābeļziedi plaukst mīlnieka acīs,
Kā tauriņš no kūniņas maiguma pilns.
Un reizē kā spēcīgi vulkāna dārdi,
Tā bangoties bangojas asinīs..

Kā salocītu laivas buru,
Vēstuli aploksnē guldītu,
Ilgās, cerībās mīlnieks to sūta,
Sirdsdegsmē gaidot atbildi.