Cilvēks.

Cilvēks raugoties ledus spulgā,
Visu caur atspulga šķautni redz.
Viņš pārtiek no priekšstatiem vairāk kā gaļas,
Dzīvojot kastē ko par standartu sauc.

Viņš pavada ikdienu domās par sevi,
Un domā, ka vairums sapnī to redz.
Cietis ir daudz, par to nav ne runas,
Smeldzīgas atmiņas atvarā rauj.

Smaidīt nav pieņemts šai pelēkā masā,
Cilvēks cilvēkam gluži kā bieds.
Uz ielas, tramvajā vai pat parkā,
Cilvēka skatiens kā nogrieznis stīvs.

Par cilvēku runāts bezgala plaši,
To apdzied te dzejnieks, te iesācējs.
Filozofs gudrs, vai valodas pētnieks,
Visi kā viens, cilvēkā iedvesmu rod.

Tas izbrīnu nerada, jo radības kroni,
Dievs cilvēkam cienīgi dāvājis.
Tas ir kas jauns, savā vecumā senā,
Par to ir vērts domāt, pat, ja aizmirsies sen.

Lai gadiem ejot nekļūtu īgņas,
Un pesimisma pārņemtas vāceles.
Lai ikdienas rutīnas rudajos toņos,
Dzīve kā standarts nepaiet mums.

Par dziļākiem slāņiem retāk kāds runā,
Tas piepūli prasa, kā akmeņus stiept.
Bet vērts sevi aizliegt un brist arvien dziļāk,
Un ļaut dvēs`lei dievišķā elpā slīgt.