Pakāpieni

Kāpt un rāpties nav tikai ceļinieka dabā,
Ikviens - gan sirmgalvis, gan mazulis,
Kaut ko no kāpēja maņām ņem,
Tā lēnā garā uzmanīgi kāju sper,
Tā četrrāpus pie kāpnēm ķer.

Pakāpi pēc pakāpes, līdz virsotne sniegta,
Iedabas stiegrainos vijumos,
Gaviles viļņo satrauktā sirdī,
Lepnumam krūtīs salutējot,
Tikai acis izbrīnā verās atkal jaunā virsotnē.

Solis pie soļa, virsotnē stāvā,
Vēji kur gaudo un puteņi put.
Aukstumā saltā, augstumu baudot,
Acu tīksmē ainavas skaujot,
Ceļinieks nospraustā mērķī rāpj.

Dvēseles kalni ir kalnu kalni,
Tur cilvēkam vienam ir jāpastāv.
Tur cilvēks vienmēr kā kalnu kaza,
Spītīga cīniņa gurdenā darbā,
Lēnām uz nosprausto mērķi rāpj.

Meklējot ceļu, un veroties augšup
Kāpiens pēc kāpiena, plašumus ver.
Aukstumā saltā, augstumu baudot
Acu tīksmē ainavas skaujot
Ceļinieks nospraustā mērķī rāpj.

Gara dzīvē ainavas un lejas,
Sūra vienatne un nemitīgas rejas,
Kā smilšu graudi pērlenē - ieskalojas dvēselē,
Tos apviļā dvēseles kodolā,
Lai tikuma spozmē ietērptu to.

Brāzmainam vējam žūžojot sejā,
Varenā plašuma aizrautā elpā,
Ceļinieks nosprausto mērķi sniedz.
Pamalē skatienu piesaista kalni,
Jauni mērķi uz kuriem iet.