Saskaņa.

Par saskaņu runā nākotnes formā,
Viss jaukākais debesīs sagaidīs mūs.
Cilvēks cilvēku sauks par brāli,
Naids kā rudments izzudis būs.

Dvēselēm iegrimstot pilnības sātā,
Izjūtām, pieredzei sekojot līdz.
Tās kā dūmaka jūlija rītos,
Debesu augstumos pacelsies.

Bailes tad zudīs un skaudība sķīdīs,
Gandrīz kā pēdejais ziemas sniegs.
Liliju baltumā gari tad spīdēs,
Dievišķā mirdzuma izpausmēs.

Daudzi var iebilst,
Neviens nevar aizliegt,
Eņģeļa atbalstu cilvēkam dot,
Viņam ticību iedvešot.

Katrs kā zieds šajā saulē nācis,
Katram no mums lemts siltumu sniegt.
Cauri ikdienas ritumam brienot,
Sudraba vairogā pilnību siet.

Ir muļķīgi otru par stulbeni dēvēt,
Zākāt, un gudri pirkstu māt.
Pārmest otram skabargu acīs,
Baļķēnu savā nemanot.

Ir smieklīgi savu atspulgu pielūgt,
Un domāt, ka otra labāka nav.
Uzskatot sevi par pasaules centru,
Ar lētu viru barojam.