Nē...

Kad dāvināju rozes sārtās
Es atkal sadzirdēju – nē.
Cik reizes spēšu es pēc kārtas
Tev serenādi dziedāt vēl?

Tev netīk manis sniegtie ziedi
Un sarunas, kas smaržās gaist?
Bet es kā apreibis vēl dziedu,
Pēc tava – nē – tā jūtas kaist.

Par – nē, tu vairāk nepasaki...
Vai līdzēs dzejas rindas šīs?
Vienalga ilgu sapņi naktīs
Un serenādes apklusīs.

Pēc tava – nē – tas viss ir velti,
Laiks citai dziesmai skanēt drīz.
Nav jēgas lirai stīgas deldēt.
Un sārtās rozes sniegā krīt...

Kļūst tavas acis pēkšņi valgas
Un roka sniedzas rozes celt
Zied vaigi, sārto... Kāpēc spalgi
Skan atkal nesaprotams – nē?

***
Kāpēc gan serenādes dziedāt?
Lai traucēt mirkļa klusumu?
Un nevajag tos skaistos ziedus,
Man vajag... lai man būtu – tu.