Dzejolis, kurš uzrakstīts vienu dienu pa vēlu

Labvakar, sievasmāt, man lūdzu ielej drusciņ šnabi
Šais svētkos aizmirstos, kurus sen vairs nesvin
Daudz nevajag, gramus piecdesmit - un gan būs labi
Par tiem, kas miruši, par tiem, kas viņus piemin

Hei, šāģer, mosties - pietiek snauduļot pie galda
Tu laikam Ziemassvētkus vēl joprojām svētī
Laiks beidzot kliedēt jucekli, kas tavā galvā valda
Un svētkos dzer no blašķes, kas tev klēpī

Sveiks, sievastēv, tas esmu es - vai durvis vērsi vaļā
Tu karos izkarojies, stāsta, nometnēs pat bijis
Tās frontes dažādās, kas gāzušās te pāri asins ceļā
Var saprast tik tas, kurš pats tās pieredzējis

Labs vakars, ģimene, mans mājupceļš ir beidzot galā
Un, lūdzu, nerādiet tik ļoti aizvainotas sejas
Es siltu pavadu šo dienu, kaut pasaule dreb salā
Un daži pretīmnācēji par manu gaitu smejas