Kautkas par bitēm

Nedzīvā smaidā atņirgtiem zobiem
Man garām steidz tautiešu bars
Viņu skatieni tukši, atmiņa robiem
Kā ledājs ir auksts viņu gars

Glāzes un dakšiņas koptajās rokās
Kas radušas banknotes skaitīt
Stiklotās durvīs sirms viesmīlis lokās
Bārmenis nebeidz vien smaidīt

Ieklausies sarunās – joki tiek plēsti
Un raženie rumpji dreb smieklos
No vaska un medus šie vāģi ir tēsti
Kas vizina viņu prātiņus seklos

No kroga uz krogu klīst tautiešu bars
Starp bandām un partijām maldās
Tik zāģē un zāģē – vēl nelūzt tas zars
Kurš balsta šīs dvēseles baltās

Vēl lāsi pa lāsītei bites nes medu
Kaut badā un saldētas salā
Kurš prot, ar vārdiem var izkausēt ledu
Un solīt, ka ziema drīz galā

Bet rosība stropā, bites prot dzīvot
Un gaidīt ar spītīgu sparu
Kad pļavas un meži aicinās lidot
Un sakost to dravnieku baru