PAVADONIS.

Ziliem marta dūmiem mutuļo gaiss
un laiskums
slidinās pa krūmiem tīri mierīgs tāds.
Plašums, plašums šķiet tāds bezgalīgi baiss
bet draiskums
sitas cauri mūriem, kur mans prāts.
Ak, kāds!
Tik apmāts
tajos zilajos marta dūmais,
tais slidenajos krūmos
satinies.
Jā, sapinies.
Ieklausies,
Bet vai tas tomēr nav skaisti,
ka ir slaisti,
kas tur buras maigi,
bet patiesībā trako baigi,
jo iekšā ir daudz, kam augt
un saukt:
Laid mani ārā marta dūmos krist,
Laid mani ārā tais krūmos brist,
Gribu jums zemes pavadonis šķist.
Vai jums tā nešķiet,
Ka jūs sevī pavadoni nesiet
un esiet
tas, ko lasiet
tagad un te,
Kā tas pavadonis, ne
Un ŠĪ- tā jūsu zemīte?