annai

kā smildziņa tu šūpojies
uz visu vēju pusēm
pie pašas zemes liekdamās
tai pieglaudusies klusē

vai nevari tu saņemties
un augt par lielu koku
kam vēji tikai apkārt skrien
ar slaidi mestu loku

sev pielaid klāt vien tuvu tos
kas nemāca ar prātu
vien tos kas jūtu dzīvi svin
lai sevi pasargātu

no prāta neaug ozoli
no mīlestības gan
un tāpēc padomā mazliet
vai taisnība nav man

no pasaulīgām nedienām
no asarainām bēdām
spēj tikai jūtas pasargāt
jo tām pa tiešām pēdām

nāks prieks un veiksme ikdienā
pa klusu sāņu taku
bet tu nevienā neklausies
ne tajā ko tev saku

vien sevī dziļi ieskaties
tur atrod siltu sirdi
ļauj lai tā tādu vārdu teic
kas nedeformē dzirdi