gaismiņa

Kad glāstu tevi,
tava āda tik gludi
nopulē manu roku,
katru krunciņu izlīdzina,
katru sīkāko kroku.

Mīļums ieplūst,
pa visu ķermeni
izlīdzinoši staigā,
acīs veras,
iekrīt bārdainā vaigā.

Mēs izsalkuši -
vairs negribam
atrauties brīvi
no dubultskavām,
mēs pielipuši
viens otram
caur sulām savām.

Tu mani turi,
esmu atsieta vaļā -
te jautri smeju,
te pieklususi.
Vai vienmēr nāksi
ar priecīgu smaidu
uz manas gaismiņas pusi?