Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Mīļotajai
Kā lai es rudzupuķu zilās acis neatminu,
Kas mani projām aizmirstības sapnī nes, Kur noreibuši dzersim mīlas saldo vīnu Un atpakaļ nekad vairs negribēsim mēs. Tev balss kā mēnesnīcas naktī jūra klusa Un dzidra tā kā rīta rasa niedrājā kas mirdz, Kad ilgi gaidīto tu esi vārdos pārvērtusi - Tās liego pieskārienu silti sajūt sirds. Par taviem matiem varu stundām ilgi stāstīt - Tie maigi viz, kā viļņu spēlē noausts zīds. Kā trauslu pieneņpūku pļavā viegli glāstot, Man nemanāmi paiet nakts un atmirdz rīts. Un valgās lūpas sola paradīzes laimi īstu Tam vienīgajam, kurš tās raisīs, pratīs gūt. Es jūtu savu skatu pāri viņām klīstam, Un steidzos nevaldāmā kaislē pirmais būt! Es ticu, zinu - nenodzisīs kvēlās ilgu liesmas Un spīgos pāri visām dzīves dienām tās. Un mīla iedegsies, kā ir tā apdziedāta dziesmās, Un gadu simtiem izstāstīta brīnumpasakās...
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|