Kur tu klīsti,vientuļniek?

Man tik izlikās,ka Tevi pazaudēju...
Kurā brīdī? Varbūt ķerot vēju?
Varbūt rīta rasai līdzi cauri miglai skrēju?
Bet es noticēju...noticēju...noticēju...
....šaubu asnus sirdī neiesēju.
Un tā, par ko šis stāsts?
Par šaubām vai par vēju?
Vai varbūt tēju,kurā citrons mirkst?
Vai par mani,kurai acis zaļās
tā kā kaķim melnā tumsā spoži dzirkst?
It nevienu mirkli domu nepieļāvu,
ka tu kaut kur klīsti,vientuļniek,
savas skumjas es ar smiekliem kāvu,
sajūtot,ka arī sirdij kaut kas tiek.
Tik man likās,ka es Tevi pazaudēju
tālumā,kas augstu žogu ceļ,
kad pie manis atskrēji ar vēju,
kas no vārdiem Taviem siltu segu veļ.
Tā es noticēju,tomēr nepaspēju
pateikt to,ka manā dārzā zied
puķe vienīgā,ko īstenībā lēju,
kad man vajadzēja vien pie Tevis iet.