Vienkārša vēlme...

Uzrakstītu tev baltas rindas,
Bet mūsu dzimtenē sniega maz.
Atskries putenis, nopūtīs rindas,
Un nepaliks it nekas.

Varbūt mani paņems tas klēpī
Un aizpūtīs tālāk uz ziemeļiem.
Bet ko es darīšu tur bez tevis?
Viena, starp simtiem ronīšiem.

Viņiem būšu pavisam sveša,
Kā no debesīm kritusī zvaigzne.
Viņi pat nezin, kur manas mājas,
Un cik mīļa ir Dzimtenes maize…

Labāk es palikšu mājās,
Zīmēšu baltu sniegu,
Lai starp baltajām rindām
Tu, kā vakar, atkal uzziedētu!