Balādes par Alfrēdu kluci otrā daļa - Klucis un suns

Alfrēds Klucislaukos audzis,kā jau pilsētnieki daudzi.
Tur ir brīve tur ir vaļa,tur ir biezpiens,siers un gaļa.
Rīgas mūros nav tas svaigums,siena zārds un meiču maigums.
Visu steidz te brangi žāvēt, lai var gadiem letē stāvēt.
Tie, kas sastāv biezo draudzē, Rīgā šķirnes suņus audzē.
Lai var aizejot uz šanci, mantu sargāt atstāt kranci.
Arī Klucis sev par prieku,audzē šķirnes vājinieku.
Suns tam vārgs,tas sargā knapi divus kastroļus un skapi.
Dīvniekam lai prieku dotu,pērk tam kaulu atgaļotu.
Citādi suns augām dienām nošķiež tapetes ar slienām.
Te vien dien tam kaimiņš saka:Klucim pastā esot paka.
Lauku radinieku kopa sūta fragmentu no lopa !
Pastā nejustu lai smaku,Klucis steidzas izņemt paku.
Jāvāra,kad vien būs vaļa,frikadels un aukstā gaļa.
Klucim ,atnākot no pasta,logā kņada neparasta.
Redz viņš-sētā veču forums,steidz pie tiem lai būtu kvorums.
Ātri paiet stundas jaukās,jāsteidzas pie gaļas taukās!
Paka atstāta uz galda,tīrība kur knapi valda.
Mājās ienākot no sētas,Klucim sirdī veras rētas.
Drūmas domas aizsedz sauli,stāv uz galda pliki kauli !
Visu izteic suņa rumpis,it kā viņam pieslēgts pumpis.
Aplūkojot suņalopu, Klucis saprot-ir par skopu.
Sirdsapziņa moka kluci:gadiem vārdzinājis kuci.
Tagad nebūs vairs kā bija ,kad viņš viens kā cūka rija....
Mežmala,kad noēd sauli,vārās katlā grauztie kauli.
Arī Klucim kaut kas tika:buljoniņš no kaula plika....