Spītējot vējam

Atnācu, spītējot Vējam,

Zarus pie zemes liecu

Lēni, klusītiņām

Pieskāros tavam plecam,

Ar elpu aizdzinu

Taureni nost tik zaigu,

Teici,manas rokas par maigu...

Var jau būt, bet drīzāk

Sirds tik trausla, tik vārga,-

Skat,jau asara taureņa vietā

Uz tava pleca rūdītā,

Rudens vējos pluinītā,

Tik drošā kā klints...

Un stāvu es pie klints

Ciešā apkampienā,

Spītējot Vējam.