Balāde par lapu

kad vēju dzīti kaili ābeļzari
pret rūti raupjos pirkstus triec
pie durvīm klauvē rudens vēji
pār taku draudot stumbrus liec

tie saķer sapurina zemē met
to lapu koka turētu pie kāta
tad atkal ķer un grābj un smej
par savu nedarbu kā bez prāta

kas to lai novētē kas pēta
jau pilna zeme lapu zelta
praulos pārtapt šai ir lemts
tā netiks vēlreiz godā celta

koks to ir lolojis un glaudis
ar saviem rupjiem pirkstiem tvēris
bet nosargāt vairs rotu nemācējis
ko pavasaris pumpurā tam vēris

vai ņemamies mēs nopelt koku
par to ka sargāt nemācēja
ar savu gādīgo un stipro roku
no trakā vēja pavedēja

nu kails tu stāvi savā sāpē
kad zari salnā sirmot sāk
bet lapu atrauto un pazaudēto
jau kājām mīdīt ļaudis nāk