per aspera ad astra

pa melnu putekļainu taku
kur mūsu sviedri sāļu zemi klāj
es dzīves ceļu tumsā sevim raku
uz laimes zvaigzni tālumā kas māj

un miera svēta vārdā ceļos brienot
es pazemības nastu plecos veļu
bet nespēju es nodot savu sāpju nastu
tā paliks tam kas mani krustā kaltu

caur tuksnesi kas nejutīgs pret dzīvu
taps noklāts ērkšķiem ceļš no rožu kātiem
kas ies pa to tas darīs sirdi brīvu
caur brūcēm savām no vienaldzības mokām

šurp cietēji es esmu jūsu daļa
ar lāstu pēdējo pār lūpām sviestu
es gribu nokaut tos kam dzīve zaļa
lai dzīvo ērkšķi tie paver skatu zvaigznēm