Sārtās rozes

Sārtas rozes es tev dāvāšu
no visas sirds,
Rasas lāses tā kā as`ras
ziedlapiņās mirdz,
Rozes plūcot, ērkšķi manus
pirkstus savaino,
Domājot par tevi, mīļā,
nemanīju to.

Rozes dāvāju, bet nepieņem
šos ziedus tu,
Savu sirdi salauzto
uz sola atstāju,
Cita rozes sārtās, garām
ejot, pacēla,
Ērkšķus asos nesajūtot,
krūtīm piekļāva.

Ziedi domāti bij`, tev,
bet citai patika,
Sirdī rētas uzplēstās
ar rasu slacīja,
Kas no rozes ziedlapiņām
sārtām nobira,
Manas mīlas slāpes
tā ar skūpstiem veldzēja.