Vasara

Tik tikko skaroties, uz pašiem pirkstu galiem,
Un rudzu puķēm izrotātām cirtām,
Slīd vasara kā meitene pār laukiem,
Un ziedēt liek gan ceļmalām, gan gravām.

Ar lūpām aizdedz liesmas magonītēm,
Ar riekšām kaisa zelta gundegziedus,
Pin vainagus no ziediem meitenītēm
Un arī man-kā zieds nu bitēm liekos.

Vējš, spēlēdamies, taurenīšus dzenā,
Tiem, spārniem skaroties, liek griezties riņķa dejā,
Te, uznesot līdz mākoņiem, dzen lejā,
Trauc vasara kā tauriņš, neparasta.