Par ēnām

Ik rītu saule izsniedz ēnas
kokiem, cilvēkiem, zvēriem,
lai nēsā līdzi un veido
katrs pēc saviem mēriem.

Ik rītu pasaule pamostas lēna,
nesteidzīga un rāma,
un rindiņā sasprauž ēnas
pie apvāršņa panorāmas.

Ik rītu mēs garām ejam
un paķeram katrs pa ēnai
no apvāršņa redelēm mēmām,
bet īpaši nedomājam,

vai ēna, kas vakarā gara,
jau bijusi tāda no rīta –
kā nokritusi no zara
un putekļos iemīcīta,

un kas viņu ārā vilks,
kurš nomazgās tīru un cēlu?
Lūk, ēna pie apvāršņa smilkst
un ilgojas saulītes vēlas

un sārtas, kas mīļām rokām
to augšup debesīs celtu...
Ik rītu mums saule iespēju dod –
savu ēnu izgaismot.