Manai vecaimātei

Manai vecaimātei
Bij’ dziju kamoli koši
Un trejdeviņas adāmadatas.
Viņa uzmeta valdziņus – pietiekoši,
Lai sāktu ar tēva mājām:
No krāsas uz krāsu pa dzīpariņam,
Pa pļavai, pa rudzu takai,
Pa dzeguzes balsij un jāņugunij,
Un ievziedos slīgstošai akai.
Pa dziesmai uz klētiņas sliekšņa,
Tik sulīgai gadsimtu saknēs,
Pa liktenim vagara priekšā
Un bēdai zem pelēkā akmens.
Vēl jāpieaudzē, tad jānorauc
Uz ausmas un rieta pusēm,
Es nesaukšu krīvus un vaidelošus
No hroniku lapaspusēm.
Bet saki – kas šūpulī laikiem cauri
Zem rakstainas villaines dus,
Vai viņu tie tvaiki nenosmacēs,
Kas augšām ceļ ienaidu?
Vai viņu negribēs miltos samalt
Un pelnos sadedzināt?
Kurš, vecomāt, manu kumeļu apkals,
Un mācīs zobenu cilāt?
Manai vecaimātei
Bij’dziju kamoli koši
Un krāsaini dzīpariņi.
Es zinu šīs dziesmas vārdus,
Es – savai zemītei piederošais –
Viņas adīkli neizārdu.