Deguns kņud.

Sirmi kvēpi no pamestas mājas skursteņa drupām
Ar atmiņu smaržu no nātrēm apaugušām gruvešu čupām,
Trūdošas mēbeļu atliekas ar asarām pārpalikušajā lakā,
Taciņa gar aplūzušiem ķiršiem iekrīt liktenīgi neapejamā akā,
Saplosīto mākoņu tīģeris smejas ar katru savu strīpu,
Pie žoga kapličas stāv vītols ar muguru neiztaisnojami līku,
Mežrožu krūms kā diletantiska murrāšana rozā kaķa vēderā
Kliedz naftalīna romanci šosejmalas tiešajā ēterā,
Vēl skaļāk par mežrožu kaķi norīb garāmbraucošas kravas bļāviens,
Pie lielgabarīta auto riteņa pielipis gliemeža spļāviens -
Riņķojot traucas no gruvešiem prom uz lielpilsētu,
Neizprotami gļotainā valodā dzied šļakatu dziesmu determinētu;
Zem kuplajām siļķu mucām, kas transporta erotikā rīvējas,
Dzimst mirkļi kaislīgi, tur cita dziesma rīmējas -
Tur saspiests ezis, maigi pieglaudies pie rezerves riteņa auss,
Rada fantāziju zemi, kurā pats cer pārdzimt kā mikimauss,
Un literāri apdzied mīlas anatomiskās daļas,
Vēl pēdējos dzīves vērtības mirkļus tver, pirms tiks pieskaitīts pie nelietderīgās gaļas;
Bet skaļāk vēl par kravas auto dārdiem
Reaktīvais bumbvedējs ved kodollādiņus pa pāriem -
Un re - jau divas karstas sēņu saules aust -
Kā divi nepārdodami glāstu T-krekli tās plaukst,
Un jaunā trokšņa līmenī nu pasaule tinas,
Vairs nesatrauc nevienu Disnejlendas pasaciņas -
Kā sirmi kvēpi no pamestas mājas skursteņa drupām
Guļ lielpilsētā nelietderīga gaļa čupu čupām,
Vien kādā skatlogā termofors reklamē karstu nepiekāpību stingru,
Un bārā virs letes vējo silti ēzeļa čuksti ar alus piegaršas dvingu,
Uz grīdas tur vientuļš deguns mazliet kņud...