Izrāde.

Šovakar sajūtām saklāts īpašs galds -
Reizē skarbs un reizē smalks.
Interaktīvā transa seanss ir sācies,
Tēli no viņsaules iedzimst kā opija dūmi nāsīs,
Banalitāte apokalipses svārkos
Studē nekrofilos smalkumus,
Un pašā vidū uz skatuves izgaismotas
Dvēseles striptīzs atsedz sava kailuma rotas,
Jā, izrādās, ka tā arī ir :
Ja tu neizģērbsies, tad neaplaudēs tev,
Un pat, ja tava morāle irst,
Publika grib redzēt vien tevi - pārējo vari paturēt sev.
Te mana sirds sažņaudzās pienākuma konvulsijās -
Bija jāizvēlas : vai palikt ēnā, vai iznākt sirdsapziņas atrofijās...
Jo kāpēc gan jāvalkā kažoks ziemā ?
Kāpēc lietusmētelis lietainā dienā ?
Kāpēc, ar motociklu traucoties, vajadzīga kaska ?
Un kāpēc sabiedrībā vajadzīga maska ?
Tik tādēļ, lai kādas mīklainas izrādes liktenīgajā brīdī, izmeklētā un smalkā,
Visu, kas esi, ko krāji, ko saudzēji, slēpi, kāds pārvērstu baudpilnā dzīvības atkailinātības vīna malkā,
Kad, saskaroties dvēseļu valstību koridoriem gariem,
Uz brīdi apspīdēts kļūtu viens cilvēks ar aizpasaulīga interaktīva transa stariem,
Caur sajūtu sadursmi ar viņsaules opija dvingu,
Vai, vienkārši, kādā brīdī izrautā sajustu nāves un dzīvības boksa ringu.
Un, ēnā paliekot, vari palikt par ēnu pats,
Jeb vari kļūt šajā izrādē satriecošs, neaizmirstams skats,
Bet kādu nesīs no skatuves samaltu gabalos sīkos,
Jo tādēļ šis bankets ir radīts un rīkots,
Lai nebeigtu vērties un netiektos rimt
Šis notikums nomirt un notikums dzimt,
Šī apokaliptiskā spēle te ātrā, te lēnā,
Ko noskatās tie, kas pārvērtušies ēnā...
Un tur arī paliek, jo izdzisis sekli
Tiem dvēseles morālās pašnāvības dinamīta deglis...
---------------------
Kad aplausi beiguši skanēt,
Un gabalos saraustītu es atrodu pats sevi manī,
Pār galvu pārlaižas ēnainas vēsmas -
Nu esmu es kraukļiem par ēsmu.