Tāpēc, ka tāpēc.

Atkal šis šo šādi tā -
Jo tāpēc, ka tāpēc tas tā,
Ka vienmēr, kad šī šim to šitā,
Šis šai to tā,
Un atkal tāpēc -
Un atkal tāpēc, ka tāpēc.
Bet te pēkšņi citbrīd notika tas -
Notika kaut kāds ne šis ne tas -
Notika - un viss -
Tāpēc, ka tāpēc -
Un tagad šis pazudis.
Un nav ne šī ne tā,
Nav šai ne šitā ne tā -
Jo nav pat tik, cik ne šis ne tas -
Ir viss palicis tikpat, cik nekas,
Jo tāpēc, ka tāpēc.
Un šis ne tāds, ne kaut kāds,
Pavisam ne tur, un ne tāds -
Ir atradis citu kaut ko -
Ne tādu, ne šādu, ne kaut kādu,
Tik tāpēc, ka tāpēc,
Ka dzīvo nevis ar sirdi, bet ādu.
Un pietiek viņam ar jebko un jebkādu -
Lai tikai būtu kaut kas -
Šis vai tas, vai tāda vai šāda -
Lai tikai būtu vēl kāda āda,
Da jebkāda.
Tāpēc, ka tāpēc.
Un tomēr reiz nokrita šim
Tas šitais - kas zin, tas to zin -
Un atsprāga viltotā āda -
Ne dzīva ne mirusi tāda -
Šis aptvēra savu neko
Un ieraudzīja šo sasisto -
Šo savu šito savējo
Pasauli krāsaino iekšējo,
Ādā viltotā iežņaugto -
Par sasistām drumslām pārvērsto
Un vienatnē sabrūkam atstāto,
Te tai te šitai pret ādu mainīto,
Par ne šo ne to nosaukto,
Bez gaismas un dzīvības atstāto,
Ar ādas kāri pēc ādas mīcīto,
Un parastas pastkartes formātā ietverto,
Kā lētu apsveikumu paziņām sūtīto,
Tad saburzīto un izmesto,
Bez žēluma, bez naida, bez mīlestības -
Tik tāpēc, ka tāpēc...
Te stāvot pie lauskām un raudot pie tām,
Šis piepeši sajuta skūpstus uz asarām -
Un lauskas pārvērtās par pilsētām -
Par mazām, lielām, vēl lielākām,
Un izbrīnā raudzījās viņš būtnē, kas brīnumu veica -
Bet tā viņam vienkārši teica:
Tas tāpēc, ka tāpēc ...