Vētras melanholijā..

Tai dienvidvējā skarbajā, kas mežam zarus plēš
Un lietus strūklās dzeldīgās, kas ziedus pļavās sit,
Pie viņiem skrienu ciemoties, un netraucēs man vējš,
Tik asaras , tik asaras , kas man pār vaigiem rit:

,,Kur esi tu, kur slēpies tu, ka nerunā ar mani?
Vai sapņu ceļos laižoties, kur klusums balsī kliedz,
Tu pasaulei, tu liktenim kā zvārgulītis skani,
Bet savus smieklus, grāciju, tu kritušajam liedz.?"

Trauc vētras rautie mākoņi kā buru kuģi jūrās.
Tie kaisa lietus šļakatas un zibeņbultas raida.
Pie zemes krītu sastindzis ar garšu mutē sūru:
Šī pasaule, šis tukšums manī ..kā rēgu kuģis baida.

Rau, iesper zibens ozolā un stumbrs kā skali šķīst!
Tas pērkonbalsī smejoties kā pūķis aizzib tālē.
Bet lietus skalo asaras, pār matiem , galvu .. līst..
Es gribu praulos pārvērsties un lēni ieaugt zālē.