Par latvieti...

Es eju pa meža taku
Ar galīgi tukšu maku.
Es pasperu ceļā gulošu oli
Un tālāk eju vēl vienu soli.

Kāja man iegrimst sfagnu sūnās
Es sajutos kā mākoņu dūnās.
Pēkšņi pārņēma mani bailes,
Jo atceros, ka mežā dzīvo odzes.

Man labā rokā nazītis,
Uz zābaka maz gliemezis.
Grozā jau pāris sēnes,
Bet pēc dažām stundām spīdēs jau mēness.

Es sāku iet raitāk,
Lai grozā beku būtu vairāk.
Es atrodu vienu, otru! Redz, kur trešā!
Kāds prieks, ka mājās neiešu bešā.

Saules stars iemirdzas acīs
Un aizdomājos, ko mamma sacīs,
Ja pārnākšu mājās
Un zābaku man nebūs kājās.

Es melodiju klusi dungoju,
Un vārdus savus klāt domāju.
Ap sirdi man skumji kļūst
Jo apjaušu, ka mellenes jau pūst.

Tās nenotrauktas mētrā vēl ir,
Bet drīz jau taisās birt.
Cits, salasot tās laikus,
Būtu nopelnījis pāris latus,
Kuri reti kuram mūsdienās
Vairs nenoderētu pusdienās.

Cenas kāpj un algas krīt,
Bet cilvēki vienalga mīt.
Un maizes kumosu ikrīt
Tie cenšas galdā likt.

Ir grūti būt latvietim!
Bet tie, kas kādam pretim iet,
Palīdzību sagaidīs
Un kādu dienu pasmaidīs!