Ne līdz galam

Sirds izrauta uz iekšu
Karājas ribas galā
Kā auza parauta un nenorauta laukā,
Kur vējš to rausta zobgalīgs.

Skan smiekli zviedzīgi un saraustīti.
Smagiem pakaviem dunot,
Jau atkal kādu dvēseli samin -
Vienaldzība!

Kas mums citu likstas, citu raizes,
Ja mums pašu pelnītā maize
Tik sūra un kaila
Nobrāztās delās gulst?!

Kur palikušas gaišās domas, bezgalība?!
Kur pazudis neviltots prieks, bezbēdnība?!
Tur tajā grāvī guļ dubļos aptraipīti!
Tur tajā sausā akā nositusies Tava dzīve!

Pār klusiem laukiem nolaižas migla
Un apsplēj acīm negludumus.
Nolīst lietus un aizskalo ilgas
Pēc saulessiltuma un mīlestības.