Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Nepadoties!
Dwēseļu skatlogā krīt baltas ēnas un acu skatieni drūmi zib,
wisi wēlas to skaisto un gaišo tēlu radīt par sewi, bet mulsuma brīži saprātu ņem. liekas neprāts tā ļauties žēlumam- no stipra par gļēwuli kļūt no mierinātāja un pasaules glābēja par pameslu pasaulei būt no spozjās saules tik tumsu izkliedēt un pazust miglā un pazaudēt ceļu. katru mīļu mirkli šie sāpju putni caur smadzenēm skrien un pēdējo saprātu nāwes jūrā weļ bet ir izwēle starp labo un ļauno starp diwiem es starp stipro un wājo ir izwēle celties wai krist un tālak maldu jūrā brist wai saņemt pēdējos spēkus - swina pielietām kājām pretī rītausmai krist. Saņemties un pēdējam pieķerties aizwērt acis, caur tumsu izlauzties un sajust jaunu dzīwību ikkatrā miesas šūnā ar patiesu smaidu atkal pasauli twert zinu, ceļš šis naw wiegls, sapnis tik tādu iet pirmie soļi dzeļ wiswairāk pirmās cerības mirst ilgāk bet padoties- wiswieglāk tāpēc paļaujos un pazemīgi piekļaujos, šo neprātu apņemos nest apsolos glābējiem sawiem cīnīties un pasauli sawu par jaunu izkrāsot šōbrīd melns audekls man pie kājām, wisas warawīxnes krāsas rokās spēkus es saņemu un kārtējo reizi kliedzu ar ārprāta skaņām brēc dwēsele mana lai sadzirdētu lai beigtu tā žēlot sewi lai pārstāj būt burwe citiem, pārwērš beidzot sawu pasauli. ...krāsas man rokās... mirklis... un zila swītra pār audeklu krīt- cerība...
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|