Par cilvēkiem un viņu mājām.

Māja dzīvoja cilvēkā.
Cilvēku apēda māja.
Cilvēka vairs nebija,
Bija tikai māja.
Tā, lūk, tam cilvēkam gāja,
Kurš domāja, ka viņam vajadzīga māja.

Vēl kāds cilvēks dzīvoja,
Mājas viņam nebija.
Viņš dzīvoja un dzīroja,
Līdz kādas mājas satika-
Tur viņa laime piedzima,
Tai mājā par cilvēku viņš palika.

Un cits viens bij,
Kam mājas nerūpēja.
Tam bija māja, pats viņš bij,
Bet dvēseli tas pazaudēja-
Nu ne jau apēda to māja,
Bet vienaldzīga bij tam viņa stāja.

Tad vēl viens bij, tas bij no citas zemes,
Tam nebij viss, kas bija tam-
Pats sev tas svešatni bij lēmis,
Jo kāda straume pārpasaulīga
Tam sirdi satvērusi
Un citas mājas citā pasaulē
Caur vārtiem neredzamiem dāvājusi.