Tas nav par kaķi

Es ļoti savu kaķi mīlu,
Bet neciešu viņa blusas;
Kad noglāstu kažoku zvīļo,
Mans kaķis murrā pirms dusas.

Bet blusas, kaut tikai dažas,
Spēj dusmīgu mani darīt,
Vieš kaķis jau manī bažas –
Kas notiks ar viņu parīt,
Ja ļaus savām nedaudzām blusām
Dzīvot kažokā zvīļā...
Es vīkšos kaujai klusi
Un sagaidu kaķi mīļo
Ar kājas spērienu sānā.

Vīd pārsteigums kaķa acīs,
Viņš neizpratnē mīdās
Un vēlas manim sacīt,
Ka pats ar blusām cīnās.

Man dusmas pārmāc prātu
Un neredzu vairs kaķi,
Tā kažoku pūkainu, mīkstu,
(Kur iegremdēt roku drīkstu),
Bet acu priekšā snaikstās
Vien blusu karaspēki –
Tām muguras spīd un laistās,
Un piesauc tās kaķa grēkus
Līdz septītam augumam...

Kad vakarā noplok man dūša,
Es ieraugu kaķīti mīļo
Ieskājam kažoku savu –
Kā vienmēr, tīru un zvīļu;
Es gribu noglaust tā spalvu,
Viņš rāmi paceļ galvu
Un neuzticīgs manī skatās.
Kā allaž es viņam smaidu,
Bet nemurrā kaķis mans
Labsajūtā pirms dusas –
Viņš saspringti spērienu gaida,
Kaut zina – ne viņam tas domāts,
Bet blusām.