Redzējums

..es katru savu dienu uzgleznoju piemiņai, es pats,
neviens to nezina.
tiem šķiet, ka, domās nogrimis,
tik tukšus žestus tumsas plauktos kārtoju
un reizēm slauku putekļus no iedomāta svečtura,
kur tikai sveces gals bez dakts.
ir nakts.

..klīst mana mūža galerijas rēgi, viens es neesmu,
kaut gribētu.
es zinu to, kas bija, ir, un būs -
tā glezna kritīs.
es baiļu blāzmu Tavās acīs redzēšu,
un Tevi malā pagrūst paspēšu.
tā mani sitīs.

vai zini, kuras dienas rāmis slīgs pār manu kaklu?
kad pašu pirmo reiz es Tavas pēdas skūpstīju!
jau tad es zināju, kas darīs manu prātu aklu.

ak, ja vien, mīļā,
Tu nebūtu tik sasodīti laba...
Tev paliks mūsu zīmējums ar zemenēm,
un dažas klusās dabas
degs jauna, dzīva uguns Tavā pavardā.
*
vēl skūpstu tevi aumaļām kā upe straujš,
vēl dzīve brīnumu mums dzīvot ļauj.