Nedusmo...

kā zvejnieks nirstu es pie savas pērles,
kas dzīves okeāna dziļumā man mirdz,
nav viļņos atspīdums no vēsā mēness,
tā gaisma nāk no iekšienes, no tavas sirds.

es maigi nesu tevi turp, kur debess mala,
un piepildītu vēlmju dārzos projām saucu,
ja acis aizvērsi, ceļš priekšā būs bez gala,
tu nedusmo, ka sapni tev ar dzīvi jaucu.

lai tieši tobrīd uzzied smaržīgs ziedu lauks,
kad tavas durvis lēni vaļā veru,
es tevi mīlu lēni, tā kā roze plaukst,
no tavām lūpām rasas lāses dzeru...

...varbūt, ka katrs spertais solis kaut kur paliek –
ierakstīts un drošs?
varbūt, ka kādā dimensijā arhīvs ir,
kam vajag tikai atslēgu,
lai atkal nokļūtu tai ceļa vietā,
kur dzelme mirdz un rozes skūpsts ir mūžam nevīstošs?