Cilvēks gribēja...

Cilvēks gribēja dzīvot,
Bet tad...atnāca tā-
Neviena negribētā
Ļaunā un varenā.

Tāles saulainas šķita,
Dienas baltas un prieks
Plaukstās dāsni tam krita
Ceļš tāds ejams,ka nieks!

Sirmi vīri nes krustu,
Ziedos grimis nu kaps,
Nu vienalga,ko justu,
Dzīves gājums nu labs.

Paliek atmiņas baltas,
Aiztrauc tālumos vējš.
Sila priedes tik staltas
Glāsta brāzmojums spējš.

Skaudra nešķiet vairs dzīve,
Dienu ritums nu rimts,
Nu dus sapņi un brīve,-
Tik skumst draugi - kāds simts...