Uguns grēks ābeļdārzā

starp apdegušiem stumbeņiem sen noilguma zāle vijas,
tai sacīšu, ko gribētu tev tagad pasacīt.
lai pagājībā ieaug sagruvušo jūtu nama sijas,
bet man ir atslēga no „tagad un tūlīt”!
es seno mirkli mūsu ābeļdārzā veru
un atkal tavu jaunavīgo augumiņu dzeru..

*
..ap mani kaisles miglas bezdibenis rakts,
balts ziedu paklājs grimst zem mūsu pēdām vēss un liegs,
tu apklāj mani tā kā silta maija nakts,
un izgaist viss ap mums, kas traucējošs un lieks

ar raupju mīļumu es paņemu, ar maigu varu,
ar visu to, kas manī koncentrēts un tvirts,
es tevi irdinu, tu mana laimes zeme, tevi aru
un izskan brīdis, kad mums reizē sapukst sirds..
*
tā gan.
tu ziedēji un nezināji vēl,
ka augļus knābās citi.
es toreiz laikam nepateicu, mīļā mana,
ka arī nodevīgās šķiltavas būs manas.