Patība

..ir vakars vēls
un debess dārzā mēness knābā zvaigžņu ogas,
kā savāds tumsas tēls
nāk izslāpis kāds ceļinieks pie tava loga

salds sapņojums auž tevi savā tīmeklī,
tavs citkārt možais saprāts nepamana zirnekli

..es tevi liegi aizskaru ar senas dimensijas delnu, ar pašiem pirkstu galiņiem pār tavu zodu aizslīdu.. mazliet tie uzkavējas kakla bedrītē, tad pāri krūtīm noglaužas, tik mirkli savā ceļā spicumiņus sajūtot.. jau garām nabiņa, kur mirkli pazaudējas mazais pirkstiņš, bet tālāk vēl.. šķiet raupji paša pirkstu gali, tik zīdains maigums atveras zem tiem..

tu miegā pasmaidi un tver ar gurniem manu plaukstu,
lai neaizslīd tā prom kā sapnis gaist,
es seju noliecu pār tavējo un lūpas skaru,
un jūtu, ieplūst manos gurnos siltums baisi kairs,
ap kaklu tavas rokas apvijas, ap tevi manējās,
mēs kļūstam kūstošs plūstošs Viens..

tā tava patība
kļūst mana niecība