Vīzija

es esmu tava mūža malduguns,
es – sudrabainais mēness ceļš
tāltālā ezerā, kurš tumsā grimst
nes manas ilgas vientuļš vēja suns,
tas pagurst, nolaižas un mierā rimst,
jo mūžam skriet var tikai tas, ko mūžam vajā.
un tomēr vīzija no jauna dzimst:
tu – oranžzelta saules lavas straume jūras klajā!

tai vīzijā es tevi aizskaru ar savu viļņu galiem
es dziļi tavās bangās ieglāstu, tās skūpstu putām ļaujas
es tavām kaijām pastāstu par kaisles upju paliem
un atveras tavs dzelmes klēpis, trīsot manās skaujās
tu pārplūsti ar zelta saules enerģijas spēku
es vizot tevi dzeru, smaidot savā nodabā,
līdz pamatiem tu nojauc savas dzīves ēku,
bet pamodīsies viena – visa sudrabā...