Brīnums

Tu pieskāries maigi dvēselei manai
un tajā iesniga sniedziņš balts,
palika silti un ļoti gaiši,
izkusa pēdējais asaru valgs.

Gaidīju brīnumu svētku gaidās,
pazudu pārdomu mākoņos,
un tagad sapratu – velti gaidīju
to, kas tāpat vien nerodās.

Brīnums tepat vien blakus bija,
gaidīja vienu, kad atvērsies sirds,
jo mīla nevar ienākt pati,
ja sirds nevis otram, bet asarām mirdz.

Tu pieskāries maigi dvēselei manai
un aizvērtās durvis atvērās,
tad sapratu es, ka viss, ko man vajag,
lai sirds brīnumam paverās.