Zvans un vēja stabules

Zvans klusē jau ilgi un rāmi,
Kaut tam ir tik varena balss,
Tam vajag zvanītāju,
Kas sacīs, ka klusumam gals.
Pie lieveņa sarunājas
Trīs vēja stabules,
Kā strautiņš, pār oļiem kas traucas,
Kā smejošas meitenes.

Es arī gaidu to vienu,
Kas dvēselei skanēt dos,
Kā skaidru, vējainu dienu,
Kas zvanu reiz iešūpos.
Vai atskanēs varena duna,
Kas tālumus ieskandinās,
Vai stabuļu pļāpīgā runa,
Ko atbalss pat nezinās?

Bet - zvans arvien vēl klusē,
Un klusēju arī es,
Tik brīžam bambusa balsīs
Grab vēja stabules.