Un atskanēja vārdi sāpīgi

Un atskanēja vārdi sāpīgi,
It kā ilgi cerēti klusībā,
Jo kāds raudāja veltīgi,
Asa,raupja būtība
Nu viņu pārņēma.

Bet ne ilgi atļāvās pastāvēt šī kārtība,
Tieši viņu spēj sameklēt sodība.
Tā atnāca vienreiz,sāpīgi sitot,
Tā atnāca otrreiz,nu jau piekaujot,
Līdz kamēr strauji sirds sāka asiņot.

Nu jau kā sniegs karstumā,
Viņas mutē ļauni vārdi kūstot.
Nu jau kā nežēlīgā cietumā,
Viņas jūtas viegli iesprostot,

Nu divreiz ātrāk viņas cerības lūstot,
Jo divreiz vairāk ļaunu vārdu pār viņu plūstot,
Par to kādreizējo ļaunumu,
Atmaksāt divkārši dzīve pieņem lēmumu...

Bet-viss rit un mainās,
Viņa tomēr tic ieraudzīt atbalstu,
un sapņo kādreiz apskaut,
Savu skaisto laimību,
Viņa vēl tic,ka atmaksāsies,
Viņas skaistā cerība,
Ka tomēr daudzās nožēlas,
Tomēr nebūs veltīgas...