Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Sabojāt...

Šausminoša naiva
Es esmu
Visu iesākto es spēju sabojāt
Kaut spētu par to nedomāt,
Es gribu apmaldīties vārdos
Pašai savos
Kur jau esmu visu sabojājusi
Savu sirdi tukšumam atdevusi.
Manas domas norit pār vaigiem
Aizrit kopā ar sapņiem
Es nespējus rast mieru
Nedz ar sevi
Nedz ar kādu kopā.
Sažņaudz manu sirdi
Domas, sapņi, kas mani tirda
Es ieklausos tukšumā
Man apkārt valdošā klusumā
Es gribu skaļi izteikt
Savu neprātu
Valdošam klusumam
Lai tas apmaldās pats sevī
Aizplūstošajā enerģijā
Kas visu spēj nomākt
Un aizmirst pat mani…
Viedokļi par dzejoli
 Pozy  2007-11-12 15:04 
Tad šausminoša vai naiva? vai šausminoši naiva? vai vabrūt gan šausminoša, gan
naiva???

Ash apjuku
 miljaa  2007-11-12 16:50 
abejaadi, šausminoši naiva...
 GedertsPiebriedis  2007-11-12 20:15 
Dzejniece cer, ka kāds no oHo dzejdariem ar viņu beidzot sadraudzēsies.
 kodax  2007-11-12 21:53 
Par to sirdi tukšumam... nepiekrītu!
Bet doma laba!
A es vēl tagad esmu mazdrusciņ
naiva! Glabāju to naivumu kā rozīti! :))
 mistik  2007-11-12 22:51 
Tu esi Tu ! Vienīgā un neatkārtojamā! Priecājies par to!
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?