Sev pašai laika man nav’a...

autors: vanadziene [dzejoļi]

Gribu atvērt sirdi kā plaukstu,
Šo pasauli noglāstīt gribu,
Tā izģērbj man dvēseli kailu
Un dzer manu mīlestību.

Tie vārdi, ko saku ik dienu,
Ar soļiem maniem zūd steigā,
Tie neaizķer sirdi nevienu,
Tiek aizmirsti dzīves beigās.

Es izsāpu dziļu sāpi,
Ko izstaro smadzenes tavas
Es dzīvoju dzīvi tavu,
Sev pašai laika man nav’a.

Es ielieku savus smaidus
Bērnu acīs, gaidoši platās,
Kas saposti lielajai dzīvei,
Ar atvadām atpakaļ skatās.

Ir sabrucis dienas gājums,
Blenž televizors kaktiņā klusi,
Grimstu kārtējā seriālā-
Sauc atkal uz citu pusi...

Mēs, dieva radības kronis,
Sviesti tūkstoš reiz liktenī svešā,
Kad apstāties likten’s būs lēmis,
Plaukstām pavērtām stāvēsim bešā...

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
martinnna	2007-11-04 16:14
...dots devējam atdodas...dodot mīlestību vienmēr saņemam kaut ko pretīm...ja to nejūtam,tad nemākam mīlēt..
radieto	2007-11-04 17:53
Kailā dvēsele stāv viena pret pasauli un likteni - tā dāvā mīlestību, līdzjūtību, sapratni, pieredzi tiem, kas ir šo dāvanu cienīgi (vai arī ne?) Kaut plaukstas nekad nekļūtu tukšas! Bet to jau var tikai vēlēties...
mistik	2007-11-04 20:31
Gan jau nebūs tukšas tās plaukstas!
GedertsPiebriedis	2007-11-04 20:46
Darbs atgādina katram lasītājam - no zemes tu esi nācis un par zemi arī paliksi!
ahma	2007-11-04 21:26
Pārsvarā ir tā,ka no tā,kas dod tik ņem un ņem.Jo uzskata to pašu par sevi saprotamu.
planeeta	2007-11-04 22:02
Jā, šitais nu reiz ir izdevies!:))
lauvene4	2007-11-05 00:38
Ļoti!Un sevišķi nobeigums:))
Ajiviil	2007-11-05 09:59
...ļoti labs dzejolis, jo to, ko iemācījies šās dzīves laikā, jau nevar saņemt plaukstās, tas paliek sirdī un to arī vajadzēja apgūt un saprast.Tu ienāc šajā pasaulē caur diviem cilvēkiem, bet jāaiziet tev vienam tukšām plaukstām, bet mīlestības pilnu sirdi.
klusaisMiileetaajs	2007-11-05 15:02
Toties klētis, arodi un kabatas būs pilnas! :))
BuutlsBamtrinkets	2007-11-05 16:36
Atkal jau. No panta uz nākamo trūkst kopsaucēja. Izņemot dažus, savus bērnus mīl visi. Dzeja ir ziņa, ja nav ko teikt, tad izdaiļo torti un dot tam bērnam.
tavssargs	2007-11-05 17:06
Vo,vo..! Uzcep klinģeri un atdod zaldātiem!
vanadziene	2007-11-05 17:40
Atļaušos atbildēt BuutlsBamtrinketam-kopsaucējs ir cilvēka spēja sadedzināt savu dzīvi, izdzīvojot svešas-tuva cilvēka, bērnu, radu, draugo,pārdzīvot kopā ar seriālu varoņiem, aizmirstot šajā pat laikā padomāt savām reālajām iespējām, vajadzībām. Biju domājusi cilvēku-DEVĒJU un ŅĒMĒJU...
albatrose	2007-11-05 17:40
Vēlreiz labs darbs.
sarma7	2007-11-05 19:47
Neko pielikt un atņemt..:))
muncis	2007-11-05 21:27
Man patīk citu dzīves dzīvot , Vecs teļļuks klātu man glaužas , Es pīpētu arī tavējās , Bet, atvaino ,netur vairs plaušas ... ...nu tā nekas ,tā nekas....

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!