Tu nesi savu smago bēdu nastu

Tu nesi savu smago bēdu nastu
Kā indietis bez kurnēšanas kastu,
No kuras vaļā netikt tam nekad.

Tu šļakstināji sāpju dziļo jūru
Kā strazds, kas treļļos aizmirst putnu būri
Un tomēr palīdz rītam nakti aizdziedāt.

Tu vilšanos aiz sevis bezcerīgi vilki
Kā aitu barā iemaldījies vilks,
Kas, gana rīkstes ķerts, nu smilkst.

Bet visu nevajag(a) līdzi nest –
Lai smagums aiziet vējos purināties,
Jo, atbrīvots no tā, kas smags un lieks,
Tu varēsi ar Dievu sarunāties.