Es aizlidošu

autors: kaijaa [dzejoļi]

Es aizlidošu pie saviem bērniem
Uz citām debesīm,
Lai atmodinātu tos,
Kas debesis nepazīst.

Es zinu – bērni mīt kalnos,
Ar smailēm kas zvaigznes skar,
Es nojaušu – dažiem salna
Acīm miglas priekškaru kar.

Un tāpēc jādodas man pie bērniem,
Lai kopā savestu tos,
Kam dvēseles apskaidrotas
Saules apcirkņos,

Un tos, kam sapītās kājas
Tuksneša smiltis min,
Kam dvēsele neatrod mājas
Un sauli pat nepiemin.

Es aizlidošu pie bērniem
Uz citām debesīm –
Ne velti dvēseles spārnus
Dievs manus sargājis.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
kodax	2007-10-16 12:32
Nevajag uz citām debesīm! :)) Tepat darba gana! :)) Labs!
vanadziene	2007-10-16 19:50
Muļķe-sirds ir bērnešķīgu draiskulību miteklis, negribot tomēr pa kādai tomēr izsprūk...
kaijaa	2007-10-16 19:53
nesapratu ...?...?, vanadziņ...
vanadziene	2007-10-16 21:10
Lai lidinātos tajās sfērās, kur mīt dažādu paaudžu dvēsles, dažādi dzīves skatījumi, sirdī jābut jaunam. Gadi sasien kājas, atņem spārnus...
kaijaa	2007-10-16 21:20
Paldies,vanadziņ, te gan nebija runa par paaudzēm. Un gadiem nav nekādas nozīmes...
GedertsPiebriedis	2007-10-16 21:33
Dzejniece nevar atcerēties, kur atstājusi savus bērnus - Grīziņkalnā, Ziepniekkalnā vai Bastejkalnā.
sarma7	2007-10-16 21:54
nelido, paliec tepat..:)
mistik	2007-10-16 22:27
Ireāla noskaņa! Smuki!

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!