Nāk vakars izstieptām rokām

Nāk vakars izstieptām rokām
Un plaukstām, atvērtām vaļā,
Tās tevi izceļ no murgiem un mokām,
No dzīves pārlieku skaļās.

Tu gribi, lai vakars iešūpo tevi
Piena Ceļā maigā,
Kur zvaigznes liegi kā balerīnas
Tikai uz pirkstgaliem staigā.

Tu vēlies, lai plaukstas, kas tevi nes,
Mūžam ir vieglas un siltas,
Lai ceļš, kas bezgalībā ris,
Nekad tevi nepieviltu.

Bet vakars – ak, pārsteigums! – pēkšņi ver saujas,
Pazūdot laikam un telpai,
Viss debessjums Piena Ceļā kļaujas,
Sirds pukstēt stāj, tverot pēc elpas...

Un kaut kur tālu kā aizmūžu balsī
Sadzirdi vakaru čukstam:
-Tev pienācis laiks ar rītu valsi
Griezt citās galaktikās.

Nu savā plaukstā rīts tevi nesīs
Karstā un neparastā,
Pelnījis būsi – satiksimies
Grūtā, bet laimīgā krastā.