Notrūka saule

Notrūka saule
No baznīcu torņu galiem,
Pasmēla Daugavu saujā
Un kopā ar zvanu paliem
Nesa uz jūru.
Nodzisa Rīga.
Bet mazliet tālāk,
Ap ostmalas stūri,
Pa ieliņām šaurām un līkām
Rūķītis koka tupelēs vecās
Klipināja uz mājām...
Un soļi nogrima bruģī,
Pēc zivīm smaržoja dārzi,
Vēl kaut kur taurēja kuģi
Un liesajā Kundziņsalā
Baskājis puika mēdīja āzi...
…
Ak, rūķīt! Pasteidzies,
Teci uz jūru,
Lai vari notvert vēl pēdējo saules zibsni!
Liec vienu kāju Mīlgrāvja malā,
Ar otru atsperies Krievu salā,
Un tad – cik nu vairs tālu līdz jūrai...
Rūķītis steidzās,
Noreiba kaiju un vēja klaigās...
Jūras sāļums iesitās vaigos
Lāsītēm sīkām...
...
Īss mirklis
Pirms zelta vižņi sabira jūrā…
Viņš pastiepa sauju,
Un saules smiekli pārvērtās zibšņos...
Pilnas riekšas zeltainu smieklu!
Kā bites spietā
Tie zumēja Daugavā, jūrā, Gaujā...
Rūķītis sargāja saujas –
Viņš nesa zibšņus uz Rīgu,
Lai smieklu bites ielaistu vējlukturos.
…
-Tā nodziest tumsa, -
Domāja rūķītis
Un koka tupelēs vecās
Klipināja uz ostmalas pusi.