Šai cirka arēnā

Šai cirka arēnā,
Šai drūmā harēmā
Satiekas akrobāts, satiekas klauns,
Tas sen jau ir bijis,
Tas nav nekas jauns...

Kur augstu gaisā smalka virve,
Aplausiem skanot, skatieniem ņirbot,
Lec akrobāts polku, griež valsi,
Caur asarām klauns smejas balsī...

Mazs mērkaķīt’s kleitā, ne savā ādā,
Pakaļu pliko klaunam rāda,
Un, kamēr orķestris tušu spēlē,
Viņš skatītājiem daudz laimes vēlē...

Bet tīģeru dresētājs krātiņu atver,
Viens mirklis – aiz deguna klauns jau satverts,
Un tīģeris arēnas karalis jūtas –
Ar atriebības trīsām krūtīs
Viņš rēcienam skaļam izlauzties ļauj,
Tas trakā virpulī visu rauj...

Krīt akrobāts, virvei kā gumijai plīstot,
Ņirdz klauns, zem grima muskuļiem šķīstot,
Vien dresētājs sajūt, kā tīģeris nīstot
Ļauj skatienam kāram pa arēnu klīst...

Kāds izspēris solu zem upura kājām,
Kaut brēc viņš, ka saukšot cirku par mājām...
Nu karājas dresētājs,
Karājas klauns
Tai virvē, kas mūžvecā cilpā rauj...

No jauna arēnā,
Šai drūmā harēmā
Satiekas akrobāts, satiekas klauns,
Viss sen jau ir bijis,
Nekas vairs nav jauns...