Ilgas

Nāc paskatīties sapni tālo,
Kur viesuls nemierā vien sten,
Kur lietum līstot redzi mēness vaigu bālo
Un izmisums un ilgas tevi traukties dzen.

Kad sniega virpuls iegulst tavā slēpē,
Kad maigas rokas aizskrien garām tev.
Tu jūties vainīgs savā spēlē,
Jo cerēji tu tomēr gūt vēl sev.

kad liktens savedis kā šķīris,
Kad uzpūtis uz takas vējš!
Kam skatīties šo sapni tālo,
Ja tevim zudis rāviens spējš.

Ievainots zvērs vien pārskrien pār taku,
Vien cerībā dzīvot tas pretoties sāk
Un tomēr beigas šim sapnim tālam
Kā melna nakts tik virsū nāk.

Kas nāks vēl? Kas būs?
Kam šis skrējiens!?
Vai tiešām pelnīts liktens dzēliens?